Ar performatīvu pastaigu “Neērtie pieminekļi” 1. novembrī Rīgā noslēgsies Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) 25 gadu jubilejas programma “Laiks, ausma vai garāmbraucošs vilciens”, kas kopš maija aicina uz pastaigām un urbānām ekspedīcijām Rīgā, Alūksnē un Helsinkos.
Notikumu cikla noslēdzošā pastaiga pievērsīsies pieminekļiem, kas veltīti konkrētiem vēsturiskiem personāžiem un notikumiem, kā arī plašākam atcerēšanās, pieminēšanas un piemiņas vietu kontekstam.
“Neērtie pieminekļi” uzmanības centrā ir pieminekļi, kas saistīti gan ar senāku un nesenāku pagātni, gan ar šodienas sociālajiem un politiskajiem notikumiem, un ir daļa no pēdējos gados aktuālās polemikas par publiskās telpas “revīziju”, demontējot pretrunīgi vērtētos pieminekļus.
Performatīvas intervences pilsētvidē veidos Gundega Evelone, Tanels Randers (Tanel Rander), Ivars Drulle, Marija Kapajeva un Jāna Koko (Jaana Kokko). Mākslinieki kartēs pilsētu caur pieminekļiem, kas mūsdienās nokļuvuši polarizētu viedokļu krustugunīs par to, ko darīt ar šo mantojumu, un aicinās ieraudzīt kompleksāku ainu nekā pauž politiskie un ideoloģiskie argumenti par tiem. Pastaigas kuratore – LLMC kuratore un pētniece Ieva Astahovska.
Pastaiga būs arī noslēdzošais notikums starptautiskajai konferencei “Padomju okupācijas pieminekļi kā pretrunīgi vērtētais mantojums”, kas no 30. oktobra līdz 1. novembrim noritēs Latvijas Mākslas akadēmijā, izceļot jautājumus, kas saistīti ar šodienas un 20. gadsimta sarežģītās pagātnes attiecībām un kultūras atmiņu.
Pastaigas "Neērtie pieminekļi" programma
1. novembrī
15.00–18.30
Gundega Evelone, “Mans piemineklis”
Brīvības bulvāra alejā pie Elizabetes ielas
Tanels Randers, “Giljotīnas efekts: Barklajs de Tolli”
Esplanādes parkā, vietā, no kuras tika demontēts piemineklis ģenerālim Barklajam de Tolli
Ivars Drulle, “Pārinterpretēšana”
Ata Kronvalda parkā pie rakstnieka Andreja Upīša pieminekļa
Marija Kapajeva, “Sarkanā pavediena vīšana, 2. daļa”
Ata Kronvalda parkā, pretī Ukrainas vēstniecībai
Jāna Koko
Performatīva saruna un eksperimentālās filmas “Zaļā zeme” (2024) seanss kinoteātrī “Kino bize” (Elizabetes ielā 37-2)
Par performancēm
Gundegas Evelones perfomance “Mans piemineklis” pievēršas varas un mākslinieku attiecībām pieminekļu pasūtīšanas un veidošanas procesā. “Pilsētvides pieminekļu pasūtītājs pasūta piemiņu ne tikai tam, kas tiek pieminēts, bet arī sev,” raksta māksliniece. “Tā ir varas vēlme iezīmēt publisko teritoriju ar savu zīmi un izmantot ekskluzīvās tiesības uz kopīgajiem resursiem. Īpašas varas un ego attiecības ar pieminekļiem ir arī pasūtījuma izpildītājiem – māksliniekiem. Uzvarēt konkursā un radīt paliekošu vides objektu nozīmē nokļūt nākamajā atpazīstamības līmenī. Pārdomāti un labi atalgoti publiskās mākslas konkursi notiek reti, un arī tie bieži beidzas bez rezultāta. Tās ir nežēlīgas mākslinieku bada spēles, kuras radījis hronisks resursu trūkums. Taču ieguvums daudziem šķiet tā vērts.”
Tanela Randera perfomance “Giljotīnas efekts: Barklajs de Tolli” pievērsīsies 2024. gada oktobrī no Esplanādes parka aizvāktajam karavadoņa Barklaja de Tolli piemineklim. Tajā viņš akcentēs vairākus ar pieminekļiem un pieminēšanu saistītus jēdzienus, kas īpaši aktualizējušies pēc 2022. gada, un salīdzinās de Tolli pieminekļus Rīgā un viņa dzimtajā pilsētā Tartu. Mākslinieks raksta: “Giljotīnas efekts attiecas uz postsociālistisko transformāciju, kurā bronzas galvas tika nocirstas, lai reālās galvas varētu palikt un attīstīt jaunas demokrātijas. Galvas krita, kad pūta pārmaiņu vējš. Šāda simboliska kastrācija var būt daļa no pārmaiņu rituāliem. Un šobrīd notiek vēl viena pārmaiņa. Tas ir izaicinājums sabiedriskajiem pieminekļiem, kuriem jāapmierina sabiedrības pretrunīgās vajadzības. Viņiem jāstāv un jākrīt vienlaikus. Varbūt mums nepieciešami elastīgāki pieminekļi? Varbūt mums nepieciešama skatuve, nevis postaments?”
Ivara Drulles intervence veltīta gan rakstnieka Andreja Upīša piemineklim un konfrontējošajiem viedokļiem par tā nākotni, gan plašākam skatījumam uz iespējamiem risinājumiem, kā nevis aizvākt, bet no jauna ieraudzīt “neērtos” pieminekļus. Mākslinieks raksta: “Ir divi izplatītākie veidi, kā sadzīvot ar nevēlamiem pieminekļiem. Pirmais ir vienkāršākais – iznīcināt vai demontēt un paslēpt. Otrs veids – padarīt neievērojamu, neredzamu, izveidot šķēršļus pieminekļa redzēšanai vai apmeklēšanai. Trešais veids – pārinterpetēšana – piemineklim piešķir citu nozīmi, ļauj to ieraudzīt jaunā gaismā. Pretēji noslēpšanai, piemineklis tiek savā veidā atdzīvināts, bet ne vairs kā iepriekšējais tēls, bet kā simbols, kas iemieso citas vērtības.”
Igauņu mākslinieces Marijas Kapajevas darbs “Sarkanā pavediena vīšana, 2. daļa” būs kolektīva, vietai pielāgota performance, kas veidota, reaģējot uz Krievijas karu Ukrainā. Tā ir daļa no viņas darbu cikla, kas pievēršas kara raisītajai masveida bēgļu kustībai un faktam, ka daudzi Ukrainas bēgļi devās uz kaimiņvalstīm, tostarp Igauniju un Latviju. Kapajevas prakse sakņojas vienkāršo cilvēku stāstos, kas savijoties veido kopēju izpratni arī par tādiem laikmetu satricinošiem vēsturiskiem notikumiem kā karš. Viņa nekoncentrējas uz varoņstāstiem, kas bieži iemūžināti pieminekļos, bet pievērš uzmanību tiem, kas parasti tiek aizmirsti. Šajā performancē māksliniece publiskā telpā izveidos simbolisku laivas formu, izmantojot sarkanu pavedienu, un kolektīvi lasīs stāstu par ģimeni no Mariupoles. Kā īslaicīgs piemineklis tas izceļ vienu stāstu – kā trauslu pavedienu – un to, cik svarīgi ir atcerēties šādus pavedienus, sastopoties ar vēsturi, kas atkārtojas, tomēr cerībā šo atkārtošanos pārtraukt.
Somu mākslinieces Jaanas Kokko intervence būs performatīva saruna un viņas eksperimentālās filmas “Zaļā zeme” (2024) seanss. Tā uzņemta Latvijas laukos, Lādezera pagastā un Limbažos, un tajā trīs galvenās varones – bijušās kolhoznieces Irēna, Veronika un Lūcija – stāsta par savu pieredzi kolhozos “Ausma” un “Komunārs”. Tomēr filmas galvenais tēls ir tēlnieces Rasmas Bruzītes 1952. gadā veidotā skulptūra “Kolhozniece””, kas personificē gan personīgo, gan kolektīvo atmiņu. Meklējot norādes uz pieminekļiem Latvijā, kas attēlo sievietes, īpaši kolhoznieces, mākslinieces rokās nonāca arhīva foto ar šo Staļina laika skulptūru, kas uzņemta Limbažu apkārtnē. Viena no “Zaļās zemes” varonēm atcerējās gan šo skulptūru, gan to, kur tā pārvietota destaļinizācijas laikā pēc demontāžas – ģimene, kuras dārzā skulptūra atrodas, to pārdēvējusi par Mazo Mildu jeb “Mazo Mildu, kas maina svārkus”.
Projektu “Laiks, ausma vai garāmbraucošs vilciens” atbalsta Nordic Culture Point, Rīgas valstspilsētas pašvaldība un Latvijas Valsts kultūrkapitāla fonds.
Papildu informācija: Dana Zālīte Latvijas Laikmetīgās mākslas centra komunikācijas vadītāja, dana@lcca.lv, +371 25145039
