9. februārī plkst. 14.00 Jāņa Akuratera muzejs (Ojāra Vācieša ielā 6a) aicina uz sarunu ciklu, kas turpina muzeja praksē laiku pa laikam skartās tēmas, kuras savulaik bijušas svarīgas dzejniekam Jānim Akurateram: valoda, mūzika, māksla, vēsture utt.
Tēmas pasākuma norisei:
1. Lībiešu liktenis Vidzemē un Vidzemes lībiskā dialekta veidošanās – profesore Janīna Kursīte-Pakule.
2. Dzejoļu krājuma “Saknes” (2014) – autores Anitas Emses lasījums, jaunākie dzejoļi un atmiņu skices par Svētciema lībiešu senčiem savā dzimtā.
3. Vidzemes lībiešu dzimtas – kultūrvēsturniece mag. filol. Rasma Noriņa.
4. Gleznotāja Ilze Emse-Grīnberga – Svētciema lībiešu dzimtas pēctece.
5. Latviešu tautas dziesmas Svētciema lībiskajā izloksnē.
Arī šodien latviešu valodas dzīve-izdzīvošana mūsu sabiedrībā tiek valodnieku un speciālistu uzmanīta. Īpaši šajā sakarā jāmin Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte-Pakule, viņas pētnieciskie darbi un zinātniski pētnieciskās ekspedīcijas Latvijas novados, daudzās valodas vārdu, nozīmju un jēdzienu skaidrojošās vārdnīcas utt. Profesore ir pētījusi un atklājusi arī Vidzemes lībiešu dialekta izcelsmi, tikusies ar Salacgrīvas novada Svētciema ļaudīm, arī ar Anitu Emsi. Par Anitas dzeju Janīna Kursīte raksta: “Šo dzeju lasīt ir kā elpot tīru priežu meža gaisu agrā saulainā rītā, vai arī kā sajust Vidzemes pļavu lauku ziedu maigo atsmaržu. No dzejām uz lasītāju nāk dziedinošais sirsnības vārdu spēks.“
"Atnāc pie tā mazā strauta,
Kur no ūdens zobi salst,
Pie tās robežas, kur sākas
Manu rudo lapsu valsts.
Tur, kur prieks ir vienmēr priecīgs,
Tur, kur patiess viss, ko jūt,
Tur, kur vienam gribas palikt
Un kur grūti vienam būt." Tā raksta Anita Emse savā dzejoļu krājumā “Saknes”. Joprojām dzīva Anitas atmiņā un sarunās ir īpatnējā svētciemiešu runas maniere, seni vārdi, ticējumi un to skaidrojumi – senais Vidzemes lībiešu dialekts.
“Mani izaudzināja klusais nostūris Vitrupes jūrmalā, kur mazā urga Unģenīte tikko samanāma plūst uz jūru. Ar interesi klausījos ciema vīru sarunās par zvejošanu, zemes darbiem, politiku un piedzīvojumiem krievu-japāņu kara laikā, kur Mandžūrijā bija karojis mana vectēva brālis Kārļonkulis. Atceros, cik kuplā Svētciema izloksnē runāja mūsu kaimiņiene Tomsonmāte. Mana vecmāmiņa, ko saucām par Cammiņu, mācīja mūs runāt pareizi, pateicoties viņai, mēs zinājām Plūdoņa, Raiņa un Bārdas dzejoļus, ko bērnībā viņa pati bija apguvusi no “Jaunības Tekām” un citām grāmatām. Abas kopā daudz dziedājām gan baznīcas, gan tautas dziesmas. Piecu gadu vecumā Cammiņa man iemācīja lasīt, un tad logs uz plašo pasauli bija vaļā. Grāmatas ienāca manā dzīvē un palika tur uz mūžu,” stāsta Anita Emse.
Anita (1942) studējusi Rīgā LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā. Lekcijās pie profesores Martas Rudzītes sākusi apjaust dialekta nozīmi latviešu valodas attīstībā, dziļi izjūtot kā “skrejošais laiks”, paaudžu maiņa aizrauj nebūtībā senos vārdus, īpatnējās teikumu konstrukcijas un intonācijas. Savu pasauli Anita Emse atrod bibliotēkā. Vispirms tas ir darbs Rīgas Medicīnas institūta bibliotēkā, kur Anita ar aizrautību rokas filologam svešās zinātniskās literatūras krājumos. Tomēr īstās vietas meklējumi un savas piederības sajūta ir stiprāka, un Anita Emse atgriežas dzimtajā pusē – Svētciemā pie Vitrupes un jūras. Un Salacgrīvas bērnu bibliotēka sagaida savu jauno vadītāju.
Savā personiskajā bibliotēkā Anita krāj grāmatas par novada vēsturi, novadniekiem un savas dzejoļu un pierakstu klades. No tām ir jau “izaugušas” trīs grāmatas: grāmatas bērniem “Dzejoļi” (“Jumava”, Rīga, 2010), “Šņukurcūka” (“Jumava”, Rīga, 2012) un dzeju krājums “Saknes” (“Madris”, Rīga, 2014). Biezās kladēs ir apturēts laiks – tās ir divsarunas ar sevi: par jaunību, studiju gadiem, par savu dzimtu, ģimeni, draugiem, par savu pirmo, mīļo Lāņu skoliņu, kur Anita ir bijusi ne tikai skolniece, bet arī skolotāja un audzinātāja. Zemteksti runā par pietāti pret dabu, pret cilvēku, par saudzējamo pasaules dažādību. Saprast bērnu, palūkoties uz pasauli bērna acīm, saprast pusaudzi, pieaugušo. Klusi līdzdzīvot sava tuvākā liktenī, atbalstīt, palīdzēt. Tāds ir Anita Emses credo – dzejnieces, kas veselu dzejoļu kopu sarakstījusi arī savā svētciemiešu lībiskajā dialektā.
Ilze Emse-Grīnberga darinājusi māksliniecisko ietērpu visām trijām Anitas Emses grāmatām. Dzimusi 1970. gadā Limbažos. No 1985. līdz 1989. gadam mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļā, no 1990. līdz 1997. gadam studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļā un Pētera Martinsona meistardarbnīcā, diplomdarbs “Totēmi” (vadītājs Pēteris Martinsons).
Bijusi mākslinieciskā redaktore žurnālā “Mans Mazulis” (1994–1995), majolikas un terakotas podiņu krāšņu restauratore SIA “Krāšņuguns”(2001–2006), kopš 2003. gada animācijas māksliniece animācijas filmās un reklāmās, kopš 2004. gada pedagoģe Jelgavas Mākslas skolā.
Idejas autore un māksliniece animācijas filmām (režisors N. Skapāns, JPS) “Ŗaganas poga”(2005), “Burvīga diena” (2010). Bijusi animācijas māksliniece Eurovision Latvia (2003).
Izstādēs piedalās kopš 1989. gada. Personālizstādes galerijā “Jāņa sēta” Rīgā (1996), galerijā “Čiris” Rīgā (1997), Ainažu Jūrskolas muzejā (2000), Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā (2000, 2009), Salacgrīvas novadpētniecības muzejā (2003), galerijā TegelSten Jerfallā, Zviedrijā (2004), Madonas mākslas un novadpētniecības muzejā (2004, kopā ar M. Grīnbergu), Rīgas Porcelāna muzejā (2008).
Kopš 2000. gada Latvijas Mākslinieku savienības biedre, kopš 2004. gada galerijas TegelSten (Zviedrija) biedre. Kopš 2013. gada Jelgavas Mākslinieku biedrības biedre.
Rasma Noriņa – Limbažu muzeja Krājuma glabātāja, viena no LZA akadēmiķa Saulveža Cimmermaņa centīgākajām skolniecēm. Rasma Noriņa cauri gadu desmitiem izsekojusi konkrētu lībiešu dzīves gaitām Latvijas piekrastē. Grāmatu sērijā Letonikas bibliotēka izdots viņas “Vidzemes lībiešu dzimtas” pētījums (apgāds “Zinātne”, 2018).
Kultūrvēsturniece "Vidzemes lībiešu dzimtās” koncentrējusies uz četrām lībiešu dzimtām: Bisniekiem, Hiršiem, Priediņiem un Martinsoniem, kur vienas dzimtas kokā vien personas skaitāmas tūkstošos. Pētniece raksta par Salacas lībiešu sīksto turēšanos pie savas valodas, kultūras un etniskās apziņas, lielā mērā balstoties uz Pēterburgas akadēmiķa Andersa Šegrēna (1794–1855) veiktajiem pierakstiem Svētciemā 1846. gadā. Pētījumā izmantoti gan ev. luteriskās baznīcas draudžu laulāto un mirušo reģistra grāmatas, gan fotogrāfijas no ģimeņu albumiem, gan Latvijas Valsts arhīva krājuma dokumenti, gan autores ieguvumi ekspedīcijās uz vietām.
Pasākuma noslēgumā – latviešu tautas dziesmas Svētciema lībiskajā izloksnē svētciemiešu draugu un fanu izpildījumā.
Attēlā: Jāņa Akuratera muzejs
