Romualda Ražuka grāmata “Latvijas Tautas fronte barikādēs” tagad ir pieejama elektroniski visiem interesentiem brīvpieejā tiešsaistē un lejupielādei https://barikades.lv/literatura/ mediatēkas literatūras sadaļā.
1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības valdes loceklis, Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs no 1990. līdz 1992. gadam un grāmatas “Latvijas Tautas fronte barikādēs” autors Romualds Ražuks: ”Liels prieks, ka šogad pienācis laiks tiešsaistes elektroniskajam izdevumam vēsturiskajai grāmatai “Latvijas Tautas fronte barikādēs”. Kāpēc mums izdevās? Kā Latvija nosargāja savu brīvību, par kuru esam maksājuši dārgu cenu, izlejot to cilvēku asinis, kas aizgāja mūžībā? Kā reāli notika barikāžu organizēšana un norise? Šie un daudzi citi jautājumi tiek atbildēti, izklāstīti ar plašu fotogrāfiju klāstu un hronoloģisku un detalizētu barikāžu laika notikumu norisi. Grāmata ir pieejama visiem interesentiem tiešsaistē www.barikades.lv mediatēkas literatūras sadaļā. Lai izdodas padziļināti izprast šo būtisko Latvijas vēstures posmu.“
Šī grāmata uzskatāma par pirmo darbu, kurā nākamajām paaudzēm apkopojoši, vienkārši un sistemātiski atspoguļoti 1991. gada janvāra militāri politiskās krīzes Latvijā cēloņi un norise. Notikumu aktīva dalībnieka redzējums te papildināts ar plašu vēstures avotu klāstu. Darbs domāts gan plašākai sabiedrībai, gan studentiem un mūsu nesenās vēstures pētniekiem. LU Vēstures un filozofijas fakultātes docents Dr. hist. Jānis Ķeruss
Barikāžu laiks Latvijā savā būtībā ir ekvivalents rūpīgi plānotai un ilgstoši gatavotai stratēģiskai valsts aizsardzības operācijai, kuras nozīmīgums un vērtība ir samērojami ar liela mēroga profesionālu militāru spēku organizēšanu un vadību. Atjaunotajai Latvijas valstij nebija savas armijas, taču to sekmīgi aizstāja desmitiem tūkstošu neapbruņotu civiliedzīvotāju uz barikādēm, kurus bija mobilizējusi Latvijas Tautas fronte. Brigādes ģenerālis (rezerves) Dr. habil. sc. ing. Kārlis Krēsliņš
Grāmatas autors Dr. med. Romualds Ražuks, ārsts un politiķis, dzimis 1955. g. Viļņā, viens no Latvijas lietuviešu kultūras biedrības atjaunotājiem Trešās Atmodas pirmssākumos, Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs 1990 – 1992. g., kopīgi ar domubiedriem LTF valdē un Domē mobilizējis un plānojis LTF nodaļu darbību, lai sagatavotos Latvijas neatkarības aizstāvēšanai potenciālajā X stundā. Pateicoties LTF izstrādātajai stratēģijai un disciplinētībai tā tika sekmīgi pārvarēta 1991. gada janvāra barikāžu laikā.
Autora komentārs par ko ir šī grāmata un kādēļ tā ir tapusi?
Dažādu pārdomu rezultātā, nonācu pie domas uzrakstīt grāmatu par savu laiku Latvijas Tautas frontē (LTF), kad 1990. gada maijā sāku pildīt šos pienākumus, bet oktobrī tiku oficiāli ievēlēts par otro LTF priekšsēdētāju. Neilgi pēc tam sekoja 1991. gada janvāra notikumi un augusta pučs, kam bija izšķiroša nozīme Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanā. Vēsturisko datumu piemiņas pasākumos esmu bieži uzrunāts kā “barikāžu laika LTF priekšsēdētājs”, kas man īpaši dārgi, jo, bez šaubām, šajā laikā sasniedzu savas dzīves augstāko virsotni.
1991. gada janvāra barikādes tautas apziņā jau ir ieņēmušas pelnīto vēsturisko vietu līdzās Pirmajiem dziesmu svētkiem, Ziemassvētku kaujām, 18. novembra neatkarības deklarācijai, Neatkarības cīņām un 4. maijam. Tā ir mūsu neapstrīdama uzvara. Tas ir neizdzēšams notikums Latvijas vēsturē un cilvēku pašapziņā, kas bagātina jau trešo paaudzi. Mūsu jaunieši, aizbraucot uz jebkuru pasaules valsti, var ar lepnumu stāstīt, kā Latvijas cilvēki nevardarbīgi, bez asinsizliešanas, Dziesmotās revolūcijas iedvesmoti, atjaunoja savas valsts neatkarību. Šodienas nemierīgajā pasaulē, kad starptautiskais stāvoklis, manuprāt, ir pat sliktāks, nekā tas bija 1991. gadā, jo mums tuvumā, Ukrainā, norisinās karadarbība, starptautiskais terorisms kļuvis par vienu no svarīgākajām problēmām un Eiropas attīstībai labvēlīgais periods jau ir aiz muguras, stāsts par mūsu valsts nevardarbīgu atjaunošanu skan tiešām neparasti.
Amerikāņu zinātnieki Džīns Šārps un Marks Beisindžers, kā arī mūsu akadēmiķis Tālavs Jundzis ir izpētījuši nevardarbīgās pretošanās fenomenu pasaules vēsturē. Tik veiksmīga tās pielietošana, tiek minēta tikai trīs gadījumos. Pirmoreiz, 1949. gadā, to pielietoja indiešu tautas līderis Džavāharlāls Neru cīņā ar britu kolonizatoriem, tad nedaudz vēlāk Filipīnās, un trešie esam mēs, kas to spējuši ar panākumiem īstenot, cīnoties par savas valsts neatkarību. Barikādes ir kļuvušas par mūsu nacionālo lepnumu. Tas arī bija viens no diviem galvenajiem iemesliem, kas pamudināja uzrakstīt šo grāmatu.
Otrs – galvenais – iemesls bija pastāstīt par cilvēkiem manā tuvākajā un tālākajā apkārtnē LTF, ar kuriem kopā izdevās paveikt milzīgo organizatoriskā darbu barikāžu sagatavošanā. Mīts par to, ka paaicināti cilvēki pēkšņi saskrēja Rīgā un sāka celt barikādes, ir pilnīga aplamība. Aplami ne tikai tāpēc, ka neatbilst patiesībai, bet arī tāpēc, ka noniecina toreizējo LTF visu līmeņu vadītāju lomu un ieguldījumu. Pēc LTF uzvaras vēlēšanās 1990. gadā Augstākajā padomē ievēlētie LTF līderi atstāja darbu organizācijā. Viņu vietā nāca tā saucamais LTF otrais ešelons, kurš uzņēmās LTF struktūru vadību LTF kritiskajā 1990. gada vasarā. Savā vairākumā viņi nebija harismātiski līderi salīdzinājumā ar Atmodas sākumposma vadītājiem. Autoritāti LTF viņi bija iemantojuši ar lielām organizatoriskām un darbaspējām un talantu vienot kopīgā mērķa sasniegšanai ļoti dažādu uzskatu cilvēkus, kuri darbojās Tautas frontē. Viņi jau bija paspējuši iegūt politiskā darba pieredzi, darbojoties organizācijas struktūrās, kļuvuši par pašaizliedzīgiem cīnītājiem par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Pēc uzvaras vēlēšanās un 4. maija Deklarācijas par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu pieņemšanas daudziem Augstākajā padomē ievēlētajiem LTF pirmā ešelona līderiem radās pārliecība, ka LTF kā plaša masu politiskā organizācija vairs nebūs vajadzīga – visus jautājumus atrisinās ar LTF atbalstu ievēlētais Augstākās padomes vairākums, apvienojies LTF frakcijā, un tās ieceltā Ministru padome. Taču mana pārliecība bija, ka LTF vēl ir vitāli nepieciešama Latvijai. Mums nebija savas armijas un robežsardzes, nebija diplomātiskā dienesta un muitas, imigrācijas dienesta. Viena no jebkuras valsts pazīmēm ir spēja kontrolēt savu teritoriju. Mēs toreiz to vēl nevarējām. Tāpēc LTF darīja šo neesošo institūciju darbu – visu, kas valsts dienaskārtībā bija nepieciešams, jo citu darītāju vienkārši nebija.
1990. gada vasarā pēc lejupslīdes, kas bija vērojama pēc uzvaras Augstākās padomes vēlēšanās, ar lielu organizatorisko darbu un situācijas skaidrošanu izdevās atjaunot aktīvu darbību visās LTF nodaļās, atrast jaunus vadītājus un koordinatorus aizgājušo vietā. 1991. gada janvāri LTF sagaidīja vienota, organizatoriski sagatavota, apbruņota ar jaunu LTF 3. kongresā pieņemtu programmu un pretošanās stratēģiju neatkarības pretinieku uzbrukuma gadījumā, kura ticamība tapa vairāk un vairāk jūtama.
Man, toreizējam LTF vadītājam un barikāžu laikā arī mūsdienu Nacionālas drošības padomes analoga – Valsts pašaizsardzības komisijas – loceklim (lūk, kā kritiskā brīdi tika novērtēts LTF spēks, LTF, kuru vēl nesen gribēja likvidēt!), bija iespēja bieži būt notikumu epicentrā, vērtēt ļoti plašu informācijas klāstu, jo katrs LTF vadības kļūdaini pieņemts lēmums varēja nest traģiskas, gadu desmitiem neremdējamas brūces. Tas man ārkārtīgi palīdzēja tagad, rakstot šo grāmatu.
1991. gada janvāra barikāžu muzeja bibliotēkā un manos grāmatu plauktos ir sakrātas gandrīz visas grāmatas par liktenīgo janvāri un augustu tālajā 1991. gadā, taču neatradu nevienu, kurā vienkārši un secīgi, saprotami nākamajai paaudzei būtu izklāstīti šie notikumi, atspoguļojot iemeslus, kāpēc mums izdevās, un LTF loma un milzīgais ieguldījums iznākumā. Valda vairāki mīti par 1991. gada janvāra barikāžu tapšanu, populārākais no tiem ir, ka tauta pēkšņi, bez jebkādas sagatavošanās sabrauca Rīgā un sāka būvēt barikādes. Šie mīti izplatās gan tāpēc, ka daudzi dalībnieki atceras barikādes no sava skatpunkta, vietas, kurā viņi tobrīd atradās, un ar to informācijas apjomu, kurš viņiem bija pieejams. Citi mēģina noklusēt notikumu kontekstu, lai izceltu savu lomu, kas noteikti ir svarīga, taču, manuprāt, tikpat svarīgi ir arī citu cilvēku mērķtiecīgi radītie apstākļi, kuros šo lomu varēja īstenot.
1991. gada janvāra barikāžu epopeja nebija izolēts un spontāns Trešās atmodas notikums. Pirms tam bija daudzi svarīgi notikumi un LTF pieņemti lēmumi, bez kuriem tas varbūt arī nebūtu iespējams vai tik veiksmīgs. Savukārt mūsu uzvara janvāra barikādēs noteica daudzu tālāko notikumu gaitu. Savā grāmatā aprakstu visu šo laiku, kas, bez šaubām, bija izšķirošs mūsu valsts neatkarības atjaunošanai un turpmākās attīstības virziena noteikšanai. Mēģinu sniegt atbildes uz jautājumiem par to, kas organizēja barikādes, kad LTF sāka tām gatavoties, kā arī cenšos sniegt atbildes uz citiem jautājumiem, kurus man bieži uzdod, kad tiekos skolās ar mūsu jaunatni.
Ar šo grāmatu arī mēģinu parādīt to, kāda būtu Latvija, ja mēs nebūtu cēluši barikādes 1991. gada janvārī. Arī šodien ir spēki – šīs iniciatīvas nāk no Krievijas finansētajiem interneta ziņu portāliem –, kas runā par to, ka 1991. gada janvāra barikādēm nebija nekādas nozīmes, ka visu triju Baltija valstu neatkarība tika uzdāvināta, nāca nejauši kā PSRS sabrukuma rezultāts. Par vēsturiskiem notikumiem nav ieteicams spriest pēc principa – “kā būtu bijis, ja…”, jo vēstures faktus vairs mainīt nevaram. Taču, ja 1991. gada Maskavas iecerētais valsts apvērsums ar PSRS militāristu palīdzību būtu izdevies un vara atgrieztos kompartijas rokās, Rīgā tiktu izveidota Maskavas marionešu valdība Alfrēda Rubika vadībā, un daudzi vēlāk sekojošie vēsturiskie notikumi izskatītos citādi. Pieņemot, ka ekonomisko problēmu un neatkarību alkstošo paverdzināto tautu plosītā PSRS agrāk vai vēlāk sabruktu, tādas Latvijas liktenis būtu pavisam cits. Diez vai notiktu tik strauja Baltijas valstu integrācija ES un NATO, ja starp Lietuvu un Igauniju būtu valsts ar pretēju ģeopolitisku orientāciju, kas ietekmētu arī abu pārējo Baltijas valstu likteni. LTF organizētā Latvijas tautas pašaizliedzīgā klātbūtne janvāra barikādēs to nepieļāva un deva mums iespēju bez kavēšanas izrauties no PSRS un īstenot LTF programmās iecerēto atgriezšanos Eiropā.
Romualds Ražuks
1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības valdes loceklis
Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs no 1990. līdz 1992. gadam
