Trešdien, 21. decembrī, plkst. 18.00 Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas Lielajā zālē savai kulminācijai pietuvosies komponista Georga Pelēča jubilejas gads. Gaviļnieka draugi, kolēģi un viņa daiļrades cienītāji aicināti uz koncertprogrammu “Tikšanās ar draugu”, kurā meistara radošā mūža skaistākās lappuses pāršķirs izili solisti – pianiste Agnese Egliņa un obojists Pēteris Endzelis, kā arī Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga diriģenta Normunda Šnē vadībā.
“Visa mana radošā inspirācija nāk no mūzikas, no eifonijas kā ideāla atspulga jeb iemiesošanās ciltszemes. Tiekšanās pēc šī ideāla ir svarīgākā manu darbu tēma”, teic gaviļņieks un, bruņojies ar zināšanām par aizgājušiem gadsimtiem, pārrada realitātes dažbrīd nepievilcīgos vaibstus harmonisku tēlu vīzijā.
Georga Pelēča daiļradē plaši pārstāvēti ziedu un dabas motīvi, ilgas un gaišs apcerīgums, Jau koncerta ievadā klausītāju uzmanībai tiks piedāvāts viens no šādiem darbiem - 2018. gadā tapušais opuss stīgu orķestrim “Peoniju deja”.
Pianistes Agneses Egliņas saspēlē ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga dzirdēsim trīs liriskus končertīno – “Balto” (1983), “Florestana maršus” (2022) un “Eistebija vēstuli” (2022), bet Pēteris Endzelis atskaņos Obojas koncertu (2006). Tā nosaukumā - “Atceroties Orfeju” - autors atsaucies uz Eiropas daiļo mākslu ciltstēvu. Gluži pamatoti šo frāzi varam izmantot, domājot par Georga Pelēča bagāto un joprojām rosīgo radošo garu.
Komponists Georgs Pelēcis (1947) ir viens no autoritatīvākiem mūzikas zinātniekiem Latvijā, īpaši kontrapunkta teorijas un vēstures laukā. Beidzis Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijas Arama Hačaturjana kompozīcijas klasi (1970), vēlāk turpat mūzikas teorijas aspirantūru pie Vladimira Protopopova (1977). Kopš 1970.gada ir Latvijas Valsts konservatorijas (turpmāk JVLMA) mūzikas teorijas katedras pasniedzējs, 1990. gadā ievēlēts par profesoru.
Viņa galvenās disciplīnas ir kontrapunkts un fūga. Georga Pelēča darbs muzikoloģijas laukā ir ievērojams. 1981. gadā aizstāvēta mākslas zinātņu kandidāta disertācija J. Okegema mūzikas formveide un Nīderlandes polifoniskās skolas tradīcijas. Ar polifonijas speciālo sfēru gan Rietumeiropas (viduslaiki, renesanse, baroks), gan latviešu mūzikas vēstures jomā saistīti viņa vairāk nekā 30 zinātniskie darbi – raksti, uzstāšanās starptautiskās konferencēs Rīgā, Maskavā, Romā. Viņa otrs lielākais zinātniskais pētījums Palestrīnas polifonijas principi un vokālās daudzbalsības laikmeta tradīcijas (Dr. habil. art., 1990) guvis augstu novērtējumu pasaulē un atzīmēts ar medaļu Romas Starptautiskajā Palestrīnas centrā Itālijā 1993. gadā.
Georgs Pelēcis ir pirmais Rīgas Senās mūzikas centra prezidents. Komponista radoši zinātniskie komandējumi ir bijuši Oksfordas (1995, Corpus Christi College) un Kembridžas (1997, Gonville and Caius College) universitātēs. Anglijā saņemti arī kompozīciju pasūtījumi, viņa simfoniskā mūzika Roalda Dāla pasakai “Garā pupa” (Jack and the beanstalk) atskaņota Londonas Karaliskajā Alberta zālē. Darbi skanējuši festivālā “Alternatīva” Maskavā, Lokenhauzas festivālā Austrijā. Viens no darbiem – koncerts “Tomēr” (Nevertheless) – pēdējos gados guvis arī horeogrāfu uzmanību; koncerta mūzika pilnībā realizēta baleta trupas Dance Alloy uzvedumā Pitsburgā, ASV 2000. gadā horeogrāfa Marka Teilora vadībā. Georga Pelēča mūzikas tonalitāte šķiet atstarojam kādu brīnišķīgi dzidru pozitīvismu. Tieši šī īpašība, kurai ģenētiskos priekštečus var atrast no vienas puses renesanses un baroka mūzikā, no otras puses – minimālisma estētikā, ir komponista daiļradē garīgi spēcinošākā un ienes latviešu mūzikā vēl nebijušu, svaigu elpošanu, pulsējošu darbīgumu.
No visiem stila apzīmējumiem, kurus pats komponists un muzikālā kritika devusi viņa skaņdarbiem, visprecīzākais šķiet jaunā konsonantā mūzika, kur labskaņa ir harmonijas ideāls. Komponistam ir tāla duālismā nokļuvušas dvēseles drāma. Viņa mūzikai nav nekā kopīga arī ar stilizāciju, kaut iepriekšējo laikmetu kultūru tilti ir labi izstaigāti. Georga Pelēča muzikālais ceļš ir skaidrojies jau pašā sākumā, septiņdesmitajos gados, kad tamlīdzīgi radošie rīki (gan jaunrades mērķis, gan muzikālā leksika) Latvijas komponistu vidē, tā laika jauno paaudzi ieskaitot, bija neordināri un prasīja godīgu daiļrades kritēriju aizstāvēšanu.
