Ap simboliskiem ideju kolosiem būvēta Sinfonietta Rīga jaunākā koncertprogramma. Sava mākslinieciskā vadītāja Normunda Šnē vadībā kamerorķestris to publikas priekšā stādīs 23. februārī Lielajā ģildē. Simfoniskās poēmas lielmestra Riharda Štrausa izsmalcinātā harmoniskā valoda manifestēsies Otrā pasaules kara izskaņā tapušajā elēģijā stīgu orķestrim “Metamorfozes”.
Mūsdienu somu komponista Sebastiana Fagerlunda azartiskajā Klarnetes koncertā publikas priekšā stāsies šī gada Lielās Mūzikas balvas nominants Guntis Kuzma. Koncerta programmā arī latviešu mūzikas pirmatskaņojums; Rutas Paideres opuss “and nothing more” balstīts amerikāņu rakstnieka Edgara Alana Po slavenajā poēmā “Krauklis” un tas vēsta par realitātes individuālo raksturu.
Iezīmējot saturiski blīvās koncertprogrammas aprises, Normunds Šnē pauž:
“Sinfonietta Rīga 23. februāra koncertprogramma ir viena no ietilpīgākajām, kāda pēdējā laikā ir nesta uz skatuves. Štrausa “Metamorfozes”, ko meistars radījis savas dzīves nogalē, nav atdalāma no viņa personīgajiem un, vienlaikus, visas Eiropas pārdzīvojumiem. Tie ir saistīti ar sajūtu, ka pasaule nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Ir 1945. gada aprīlis, Vācijas dienvidos atnācis pavasaris. Meistars veras pa savas mājas logu, taču diez vai viņa dvēsele pildās ar uzvaras un prieka sajūtām. Tā Eiropa, kas reiz bijusi viņa pasaule, ir iznīcināta un sagrauta. Lūk, šī arī ir tā tēlu telpa, kurā risinās “Metamorfožu” pārdomas, atskatīšanās, ieskatīšanās sevī, arī cerības, kam nav lemts rezultēties ar kādu optimistisku izskaņu. “Metamorfožu” noslēgumā dzirdams kāds atgādinājums. Tas ir citāts no Bēthovena “Sēru marša”, un kā pats autors raksta – “Memoriam!” Ar izsaukuma zīmi, Šķiet, tas ir atgādinājums par valdnieku triumfa beigām.”
“Metamorfozes” lielā mērā raksturo gan Riharda Štrausa (1864-1949), gan visas viņa paaudzes mūža pieredzi. Tas ir evolucionāru un, vienlaikus, revolucionāru pārmaiņu laiks, kurā mainījušās ne vien impēriju un valstu robežas, bet divos pasaules karos transformējis sabiedrības un indivīda realitātes uztveres horizontus, mainījis mākslas valodas izteiksmes veidus un saturu. Piedzimstot vēl Vācijas impērijas laikā un dzīvā Riharda Vāgnera slavas zenītā, jaunais komponists apzinīgi dumpinieciskā garā noliedz sava priekšgājēja muzikālos sasniegumus: “Varat nešaubīties － pēc desmit gadiem neviens vairs nezinās, kas bijis Rihards Vāgners!”. Vāgnera zīme gan neatlaižas － vācu opermeistara nāves gadā Štrauss nonāk diriģenta Hansa Gvido fon Bīlova aizbildniecībā un kļūst par izcilā Vāgnera interpreta asistentu, sākot apšaubīt savus iepriekšējos uzskatus, un dumpinieciskums pāraug aizrautīgā interesē iepazīt Vāgnera, Ferenca Lista un Antona Bruknera daiļradi. Nenoliedzamā Lista ietekmē dienas gaismu ierauga simfoniskās poēmas “Dons Žuans” un “Tila Pūcesspieģeļa jautrie nedarbi”, bet Nīčes slavinājums poēmā “Tā runāja Zaratustra” un biogrāfiskā Sinfonia Domestica arvien audzē Štrausa atpazīstamību. 1904. gadā Rihards Štrauss ierodas koncerttūrē Amerikas Savienotajās Valstīs, kas kopā ar vēlāk tapušo operu “Salome” un “Elektra” panākumiem komponistam nodrošina neticamu slavu un ienākumus. 1920. gadā Štrauss kopā ar režisoru Maksu Reinhardtu un dzejnieku Hugo fon Hofmanštālu izveido tradīcijām bagāto Zalcburgas mūzikas festivālu, koncertē Amerikā un Dienvidāfrikā. 30. gadu sākumā Rihards Štrauss saņem piedāvājumu kļūt par nacistiskās Vācijas Mūzikas kameras pirmo priekšsēdētāju. Komponists kādu laiku dzīvo vadītāja-marionetes dzīvi, bet pēc dažiem neuzmanības brīžiem piespiedu kārtā atkāpjas un tiek izstumts no nacistu elites, bet valdošo šausmu fons paradoksālā kārtā palīdz pulsēt komponista pēdējam un ražīgākajam darba cēlienam, kura paraugiem pieskaitāmas arī “Metamorfozes” (Metamorphosen) 23 stīginstrumentiem. Darba pirmsākumi meklējami 1944. gada vasarā, bet beigas sakrīt ar 1945. gada ziemas izskaņu, kad tikko norimusi Drēzdenes bombardēšana, un gruvešos pārtapis pilsētas opernams － vairāku Riharda Štrausa pirmatskaņojumu templis.
Līdzās Riharda Štrausa dziļajām, pārdomu pilnajām muzikālajām refleksijām likts Sebastiana Fagerlunda (1972) Klarnetes koncerts, kurā solista gods uzticēts izcilajam klarnetistam Guntim Kuzmam. Tieši šis opuss ir starp tiem, kuri ļāvuši virtuozo instrumentālistu izvirzīt šā gada Lielajai Mūzikas balvai nominācijā "Par izcilu interpretāciju".
Sebastians Fagerlunds tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem vidējās paaudzes komponistiem Eiropas mūzikas scēnā. Pēc kompozīcijas studijām Sibeliusa Mūzikas akadēmijā Fagerlunds pievērsies lielformāta darbiem, uzdodot fundamentāli eksistenciālus jautājumus un kā galveno mērķi izvirzot iztēles robežu pārkāpšanu un arvien jaunu tehnisko iespēju meklēšanu. 2011. gadā komponists saņēmis Somijas mūzikas autoru biedrības Teosto atjaunoto balvu par orķestra darbu Ingite. Kopš 2013. gada viņš ir RUSK kamermūzikas festivāla mākslinieciskais vadītājs. Pēdējo gadu spilgtāko sasniegumu vidū minama rezidences komponista vieta Amsterdamas Concertgebouw orķestrī 2016./2017. gada koncertsezonā. Fagerlunda darbus atskaņojuši neskaitāmi pasaules orķestri, to skaitā BBC simfoniskais orķestris, Bergenas Filharmonijas orķestris, Somijas Radio simfoniskais orķestris, Singapūras simfoniskais orķestris, kamerorķestris Avanti un citi.
Viens no Fagerlunda pazīstamākajiem opusiem ir 2006. gadā tapušais Klarnetes koncerts. Šajā skaņu audeklā somu meistars ir atspoguļojis klarnetes melodismu visā tā krāšņumā un tehnisko iespēju bezgalībā. Gunta Kuzmas un Sinfonietta Rīga sniegumā skaņdarbs pie Latvijas klausītājiem nonāca 2018. gada maijā, Latgales vēstniecības GORS piecgades jubilejas koncertā,
23. februāra koncerprogrammā klausītājus gaida arī kāds pirmatskaņojums. Tas ir Vācijā dzīvojošās latviešu komponistes Rutas Paideres pēc Sinfonietta Rīga pasūtinājuma tapusī kamersimfonija "and noting more". Skaņdarba radīšanā autore iedvesmu smēlusies no amerikāņu rakstnieka Edgara Alana Po slavenās poēmas "Krauklis".
Raksturojot savu jaunāko radošo veikumu, Ruta Paidere pauž:
“Kamersimfonijas uzbūve un atmosfēra ir risināta Edgara Alana Po (Edgar Allan Poe) poēmas “Krauklis” (The Raven) iespaidā. Tās varonis tiek konfrontēts ar kādu neizskaidrojamu, un tālab baisu, situāciju. Intensīvā, iekšupvērstā dialogā viņš cenšas to pavērst visos iespējamos virzienos, tā, lai tam nebūtu jāsastopas ar nevēlamo patiesību. Katrs no poēmas 18 pantiem noslēdzas ar dzejrindes “this is it, and nothing more” variāciju. Stāstniekam tā kalpo kā mantra, kas tam ļauj stiprināt un uzturēt ilūziju. Dzejrindes variācijas vienlaikus piešķir dzejolim neatkārtojamu ritmisku specifiku, kura ietekmējusi arī mana skaņdarba ritmisko fonu un struktūru. Poēmas ievadā realitāte atspoguļota šaurā un pavisam konkrētā notikumu perspektīvā – tā ir klusa, bet neatlaidīga klauvēšana naktī pie loga, kas poēmas izklāstā mazpamazām zaudē savas precīzās kontūras. Tā kļūst aizvien vispārīgāka un neskaidrāka, līdz noslēgumā šķietami izirst acīmredzamā priekšā. Un acīmredzamais galu galā izrādas kaut kas pilnīgi iracionāls un dziļi simbolisks - mītu apvītais kraukļa tēls. Šī atklāsme tomēr nenes nekādu atvieglojumu, gluži otrādi... Edgara Alana Po poēmas formveides ideja ir arī manas trīsdaļīgās kompozīcijas pamatā. Savā darbā es cenšos integrēt domu par realitātes individuālo raksturu.”
Klarnetists un diriģents Guntis Kuzma ir LNSO diriģents un JVLMA Koka pūšaminstrumentu klases vadītājs. Bijis LNSO klarnešu grupas koncertmeistars no 2008. līdz 2014. gadam un Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga pirmā klarnete no orķestra dibināšanas 2006. gadā līdz 2016. gadam.
Gunta Kuzmas diriģenta karjera aizsākās 2007. gadā. Vienā no saviem pirmajiem koncertiem ar Sinfonietta Rīga Kuzma vadīja Marinas Gribinčikas Obojas koncerta Voyager pirmatskaņojumu. Regulāri diriģē Sinfonia concertante programmas, kurās bieži iekļauti Latvijas komponistu opusi. LNSO mūziķu priekšā Guntis Kuzma stājies, vadot koka pūšaminstrumentu un stīginstrumentu sastāvus. Koncertējis ASV, Dānijā, Zviedrijā, Lietuvā, Ukrainā, Vācijā, Polijā u. c.
2018. gada vasarā festivāla “Šalc” ietvaros Guntis Kuzma stājās pie Latvijas Festivāla orķestra diriģenta pults, trijos koncertos Latvijā atskaņojot Sergeja Prokofjeva baleta svītu “Romeo un Džuljeta”.
Ruta Paidere ir dzimusi 1977. gadā Tukumā, kur pilsētas Mūzikas skolā ieguvusi savu pirmo muzikālo izglītību. 1997. gadā viņa absolvējusi Rīgas Jāzepa Mediņa Mūzikas koledžas mūzikas teorijas nodaļu, dažus gadus vēlāk - kompozīcijas un mūzikas teorijas studijas Hamburgas Mūzikas un Teātra augstskolā.
Izglītību Ruta papildina Dārtingtonas Mākslu koledžā Anglijā (Dartington College of Arts) kā arī profesora Folkera Benfīlda (Volker Banfield) klavieru klasē Hamburgā.
Rutas skaņdarbi ir skanējusi dažādu Eiropas valstu mūzikas festivālos kā, piemēram, Musica Strasbūrā, Arēna Rīgā, Budapest Spring Festival, Tenso Days Berlīnē, Schleswig – Holstein Musikfestival Ziemeļvācijā vai Two Days and Two Nights Odesā. Ir tapuši pasūtījuma darbi laikmetīgās mūzikas meistarklasēm Avinjonā Opus XXI, Bavārijas Mākslu akadēmijai un Ernsta fon Zīmensa Mūzikas fondam, Ķelnes radio, Latvijas Radio kora vokālajai grupai, kamerorķestrim Sinfonietta Rīga, renomētajam TONALI konkursam Hamburgā u.c.
2003. gadā Rutai Paiderei piešķirta Vācijas Akadēmiskā Apmaiņas Dienesta (DAAD) balva izciliem ārzemju studentiem, 2005.gadā - Hermann und Annemarie Rauhe balva par laikmetīgo kamermūziku. Divus gadus vēlāk viņa saņem Hamburgas pilsētas Baha stipendiju.
Rutas skaņdarbs stīgu orķestrim Tempera ticis nominēts „Latvijas Lielajai Mūzikas balvai” un radio Klasikato nosaucis par gada pirmatskaņojumu.
2016. gadā viņa tiek ievēlēta par profesori Hamburgas Mūzikas un Teātra augstskolas kompozīcijas un mūzikas teorijas katedrā.
Informāciju sagatavoja: Gints Ozoliņš, Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga sabiedrisko attiecību vadītājs, e-pasts: gints@sinfoniettariga.lv
www.sinfoniettariga.lv
