Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā atklāta lekciju cikla «Klasiskās vērtības» jaunā sezona. Iepriekšējo gadu lekciju tēmas vairāk skāra 20.gs. 30. gadu reklāmas plakāta, lietišķās grafikas un mākslas izglītības jautājumus, turpretim šogad uzmanību veltīsim mākslas un kultūras vēsturē svarīgam laika posmam 19.gs. beigām un 20.gs. sākumam, jo tas iezīmē svarīgu robežšķirtni, no kuras sākas latviešu profesionālas mākslas izveide un attīstība.
19.gadsimts ir fundamentāli nozīmīgs laikmets. Tas ir laiks, kad sevi pamanāmi piesaka modernā pasaule. Tehnikas un industrializācijas, nacionālisma, masu politika u.c. tas nāk ar jaunu estētiku, domāšanu un ideāliem. Šis laiks iezīmē pamatus latviešu topošā dizaina un amatniecības attīstības vēsturei. Uzmanības fokusā šogad būs jautājumi par izcilo personību – Riharda Zariņa(1869-1939), Jūlija Madernieka(1870-1955) un Anša Cīruļa (1883-1942) grafiskā dizaina rokraksta veidošanās priekšnosacījumiem un sasauci ar 20.gs. sākuma sabiedrības jaunajiem ētikas ideāliem. Šo triju latviešu klasiķu devums grafiskā dizaina izveidē vērtējums kā iedvesmas un labas pieredzes avots šodienas māksliniekiem. Tā demonstrē latviešu lietišķās mākslas skolas svarīgākās iezīmes: nopietnu attieksmi pret tautas mākslas un klasiskajām Eiropas mākslas tradīcijām, radošu improvizāciju, labas materiālu un tehnoloģiju zināšanas, drosmīgus eksperimentus ar formu un materiāliem.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā cikla «Klasiskās vērtības» pirmā lekcija jau ir aizvadīta. Tajā vēsturniece, numismāte Kristīne Ducmane uzstājās ar stāstījumu "Latviešu nacionālās grafikas skolas pamatlicējs Rihards Zariņš (1869-1939). Grafika. Tautas tērps. Ornaments" Kristīne Ducmane latviešu nacionālās grafikas skolas pamatlicēja Riharda Zariņa vārdu, saistīja ar latviešu mākslas dižgariem kā Vilhelmu Purvīti glezniecībā, Teodora Zaļkalnam tēlniecībā – Rihardu Zariņu – latviešu nacionālās grafikas skolas pamatlicējs. 20 gadus nostrādājis Valstspapīru spiestuvē Sanktpēterburgā, atgriezās Latvijā, kļūdams par latviešu nacionālās grafikas skolas pamatlicēju un Valstpapīru spiestuves izveidotāju.
Dizaina vēstures entuziasti un citi interesenti aicināti apmeklēt iedvesmojošas lekcijas, kas notiks šī gada rudenī.
10.oktobrī plkst.17.30 vēstures pētnieks, mag.hist. Māris Stinkulis aicina uz lekciju “Mēbeļu izgatavošana Rīgā un Latvijas pilsētās 19./20. gadsimta mijā”
19. gadsimta vidū Latvijas pilsētās amatniecībā vēl arvien noteicošais vārds bija viduslaiku cunftu sistēmai. Privilēģijas iegūt meistara nosaukumu piederēja vācu tautības amatniekiem, kas saistāms ar konkurences novēršanu amatnieku vidū, tā mēģinot ierobežojot meistaru skaitu. 19. gadsimta pēdējā trešdaļā arī citu tautību pārstāvjiem (to skaitā latviešiem) radās iespēja iegūt meistara nosaukumu un atvērt savas darbnīcas. Galdnieku meistaru grāmatās varam atrast meistaru Mārtiņa Pagasta (1885. g. atvēra savu galdniecības uzņēmumu Rīgā), Jāņa Sarkana un Mārtiņa Ātrā vārdu un vēl citu galdniekmeistaru uzvārdus. Lai apvienotu galdniekus un nodrošinātu tiem darba iespējas , kā arī palīdzētu izgatavoto produkciju realizēt tirgū, 1907. gadā nodibināja Rīgas galdnieku sabiedrību (RGS) ar veikalu Lielā Ķēniņu ielā 9 (tagadējā Riharda Vāgnera iela). Rīgas galdnieku sabiedrība strauji ieguva popularitāti galdnieku aprindās. Līdz 1. Pasaules karam, pateicoties augstajam kvalitātes līmenim, Rīgas galdnieku sabiedrības veikala atpazīstamība strauji pieauga. Mēbeles pasūtīja arī no St. Pēterburgas, Varšavas, Tērbatas, Viļņas, Samaras un Kokandas. Gadsimta sākumā mēbeļu ražošanā jau pastāvēja zināma konkurence, tāpēc galdnieki meklēja brīvas nišas ražošanas specializācijā un tirgus noietā. 1910.gadā tika izveidota 2. Rīgas galdnieku savienība, kas galvenokārt specializējās mākslas stilu mēbeļu izgatavošanā.
Līdzās galdnieku darbnīcām, 19.gadsimta beigās Latvijas rūpniecības uzplaukuma laikā, Rīgā, Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī, kā arī citur dibināja mēbeļu fabrikas, kas piedāvāja plašu mēbeļu sortimentu. 1913.gadā ar mēbeļu tirdzniecību nodarbojās 79 mēbeļu veikali, kuros varēja iegādāties mēbeļu komplektus viesistabai, ēdamistabai, guļamistabai, kā arī atsevišķus skapjus, kumodes, galdus, gultas, kušetes, krēslus. Protams, ka mēbeļu izgatavošana bija pakārtota atbilstošā laikmeta modes prasībām un stilam. Piemērojoties arhitektūras stiliem un tautas nacionālās celtniecības tradīcijām, tika veidotas arī mēbeļu garnitūras.
Līdz ar jūgendstila straujo ieviešanos Rīgas arhitektūrā arī mēbeļu mākslā jūgendstils kļuva par modernā interjera etalonu. Vietējo mēbeļu formās jūgendstils izpaudās, galvenokārt, ar statenisko risinājumu, bet mazāk tika veidots plastiskās dekoratīvās formās. Latvijā izgatavoto jūgendstila mēbeļu pazīmes ir meklējamas to viegli izliektajās, atsevišķu konstruktīvo vai dekoratīvo detaļu formās. Pretēji Rietumeiropas jūgendstila mēbeļu dizaina tradīcijām, kurās dominēja konstruktīvo detaļu plastiskums, Latvijas jūgendstila mēbeles savu raksturu ieguva darinot kokgriezumus, stilizētas ģeometriskas intarsijas, kā arī pielietojot mēbeļu furnitūru ar stilam raksturīgu formu un ornamentiem.
14.novembrī plkst.17.30 mākslas vēsturniece Rūta Rinka aicina uz lekciju “Mākslas keramika Latvijā 20. gs. sākumā”
20. gs. sākumu lietišķajā mākslā raksturo interese par tautas amatniecību un vienlaikus mākslas keramikas uzplaukumu pasaulē. Mākslas keramikas divi attīstības ceļi veidojās arī Latvijā. Viens no tiem saistīts ar Nacionālā romantisma idejām un centieniem nacionālo lietišķo mākslu veidot, meklējot ierosmes tautas mākslas tradīcijās. Te jāmin grafiķa Riharda Zariņa ieguldījums un Jēkaba Drandas darbība. Kam seko Pētera Šteinberga un Anša Cīruļa pievēršanās mākslas keramikai.
Otra attīstības ievirze saistīta ar Jūgendstila formu un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu valodu. Šo keramikas attīstības līniju 20. gs. sākumā pārstāvēja Kārlis Kelers un Augusts Julla. Līdz ar jaunās Latvijas valsts izveidošanos aizsākas arī keramiķa Rūdolfa Pelšes pedagoģiskā un radošā darbība Latviešu keramikas skolas tradīciju iedibināšanā.
5.decembrī plkst.17.30 mākslas vēsturniece Silvijas Grosa aicina uz lekciju “Lietišķā māksla un industriālā dizaina sākumi Latvijā 1840 – 1890.”
19. gadsimta 2. puse lietišķās mākslas jomā Latvijā bija sarežģīts, taču ļoti ražīgs posms. Neraugoties uz to, šī perioda vietējo meistaru un darbnīcu darinātu izstrādājumu klāsts Latvijas muzeju krājumos ir neliels un arī kopumā 19. gadsimta II puses lietišķā māksla Latvijā līdz šim ir bijis maz pētīts materiāls, kurā nav aptvertas visas priekšmetu grupas.
Rūpnieciski ražotie priekšmeti, kas imitēja vēsturisko stilu formas un ornamenta motīvus un padarīja tos pieejamus plašam patērētāju lokam, ir ietekmējuši vērtējuma procesu arī attiecībā uz unikālām lietām, vēl jo vairāk tādēļ, ka ir grūti nospraust robežas starp amatnieku un manufaktūru un fabriku ražojumiem, turklāt vairākās nozarēs problemātiska ir vietējo darinājumu nošķiršana no ievestajiem.
19. gadsimta vidū rūpnieciski ražotie priekšmeti radīja konkurenci daudzām tradicionālajām amatniecības nozarēm, sevišķi tām, kuras bija saistītas ar lietišķās mākslas priekšmetu izgatavošanu, un apdraudēts bija arī gadsimtiem nostiprinātais amatnieku sociālais statuss. 1866. gadā Baltijā stājās spēkā Krievijas tirdzniecības un amatniecības nodokļu reglaments, kas būtiski ietekmēja tradicionālo amatu organizatoriskos pamatus.
Lekciju tēmas nav pakārtotas mākslas vēstures hronoloģijai, bet šoreiz ir izvēlēts paritātes princips, kas nodrošina to savstarpēju sasaisti un turpinājumu. Lekcijas papildinās plašs vizuālais materiāls. Cikls plānots divās daļās – pavasara un rudens sesijās. Aicināts ikviens interesents!
Vienas lekcijas cena: pieaugušajiem – 3 eiro, skolēniem, studentiem, pensionāriem – 1,50 eiro. Pasākumu laikā apmeklētājiem ir iespēja apskatīt muzeja pastāvīgās ekspozīcijas.
Interesentus muzejs aicina pieteikties iepriekš, zvanot pa tālruni (+371) 67 830917,
67 222235 vai rakstot uz e-pastu Agrita.Pore@lnmm.lv.
